Sadarbības sākumā skolā piedāvājām galvenokārt kompleksās pusdienas, bet, laikam ejot, sapratām, ka, dodot bērniem iespēju izvēlēties sev vēlamo ēdienu, ieguvēji būs abas puses - gan patērētājs, gan pakalpojuma sniedzējs-, sekmējot bērnu vēlmi kvalitatīvi paēst un būtiski samazinot pārtikas atkritumu daudzumu. Izvēloties ēdienkartē iekļaujamos ēdienus, sākumā tos gatavojam nelielos daudzumos, lai pēc skolēnu aptaujas (garšo vai nē) tos pastāvīgi iekļautu dienas ēdienkartē. Laika gaitā ir izveidojušies atsevišķi ēdieni, kuri nemainīgi tiek iekļauti ēdienkartē jau daudzu gadu garumā, regulāri papildinot tos ar jauniem, skolēniem tīkamiem ēdieniem. 

Kas ir iesaistītās puses (skolēnu padome, vecāku padome, skolas direktors, pašvaldība), ar kurām sadarbojaties un komunicējat ēdināšanas nodrošināšanas procesos? Un cik regulāra ir šī komunikācija?

Cenšamies būt elastīgi un ņemt vērā skolēnu ieteikumus, gatavojot maltīti. Tāpēc šo gadu laikā ir izveidojusies laba sadarbība gan ar skolēniem, gan skolotājiem un tā pat ar vecākiem, kuriem piedāvājam iespēju nākt pusdienlaikā pavērot, kā norisinās bērnu ēdināšanas process, un arī nobaudīt skolā piedāvāto ēdienu klāstu. Reizēm pat nav vajadzīgi vārdi, lai redzētu, vai bērni ir apmierināti ar piedāvāto ēdienu - to labi var redzēt pēc tukši izēstiem šķīvjiem un vienu mazu frāzi “PALDIES, BIJA ĻOTI GARŠĪGI!”

Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli tam, ka Latvijā skolās ir dažāda apmierinātība ar skolas pusdienām?

Ir nācies dzirdēt, ka daudzās skolās ēdināšanas pakalpojums nav no tiem labākajiem. Manuprāt, tam varētu būt vairāki iemesli.

Viens no tiem ir uzņēmums un darbinieki, kuri sniedz pakalpojumu. Ļoti atkarīgs, cik lielā mērā uzņēmuma vadība ļauj saviem darbiniekiem izpausties un būt elastīgiem, veidojot komunikāciju ar patērētāju saskaņotu ēdienkaršu izveidē, kur, protams, lielu lomu spēlē pakalpojuma cena.

Un te nu viens no lielākajiem kvalitatīva pakalpojuma sniegšanas akmeņiem ir iepirkuma sistēma, kas kropļo un apzināti nobeidz kvalitatīvu gala produkta nodošanu patērētājam. Tas nav tikai saistīts ar ēdināšanas sfēru, tas ir visur. Nesaprotu, kā ar viszemāko cenu var nodrošināt pakalpojuma kvalitāti, darbinieku (apmierinātu) algas, nodokļu nomaksas, atbilstoši normatīvajiem aktiem un iepirkuma līgumam ar pašvaldību produktu iegādi un visas pārējās izmaksas, kas saistītas ar pakalpojuma sniegšanu un uzņēmējdarbību. Tāpēc pārsvarā izsludinātos konkursus uzvar lielie uzņēmumi, kas spēj nodrošināt šo pakalpojumu par zemu cenu, bet tajā pašā laikā ne vienmēr nodrošinot kvalitāti.

Kā iesakāt rīkoties skolēniem, ja viņi savā skolā nav apmierināti ar ēdināšanu?

Skolēniem un skolotājiem skolās jāveic aptaujas par vēlamajiem ēdieniem, ko iekļaut ēdienkartē, un iesniegt tos pakalpojuma sniedzējam, tomēr tas ne vienmēr darbojas. Viss būs atkarīgs no pakalpojuma sniedzēja vēlmes sadarboties ar patērētāju un pašvaldības, kas noslēgusi līgumu ar attiecīgo ēdinātāju. Vēlreiz atkārtošos, ka mūsu valstī galvenā ir cena nevis kvalitāte.

Cik fleksibli varat būt nedēļas ēdienkartes izveidē un tajā iekļauto produktu izvēlē, ņemot vērā gan MK not.Nr. 172 un ēdināšanas pakalpojumu līgumu ar pašvaldību?

Manā izpratnē uz papīra uzliktajām uztura normām nav lielas nozīmes, jo ne vienmēr tās nonāk bērna vēderā. Svarīgi , lai bērns pusdienu ēdienreizē būtu paēdis. Nav noslēpums, ka 1.-4. klašu skolēni ēd sliktāk nekā 5.-12. klašu skolēni, tas droši vien saistīts ar kompleksajām pusdienām, jo viņiem īsti nav iespējas izvēlēties.

Teikšu godīgi, nav viegli sastādīt komplekso ēdienkarti tā, lai netiktu pārkāpti MK un ēdināšanas pakalpojuma līguma ar pašvaldību noteikumi, tajā pašā laikā apmierinot 1.-4.klašu skolēnu ēdināšanas paradumus. Varbūt valstī vajadzētu izstrādāt vienotu 1.-4.klašu grupai komplekso ēdienu ēdienkarti ar vairākām izvēles iespējām, kur katra skola atsevišķi pielāgo sev atbilstošo, ņemot vērā skolēnu ēšanas paradumus. Līdz ar to jau iepriekš būtu iespējams aprēķināt pusdienu cenu, ņemot vērā ar pakalpojumu saistītās izmaksas. Un pašvaldība varētu lielāku uzmanību pievērst pakalpojuma kvalitātei nevis cenai.

Kā vērtējat zaļā publiskā iepirkuma, kurā ieguvāt iespēju slēgt līgumu ar pašvaldību par ēdināšanas pakalpojumu, prasības bioloģiski sertificētiem, integrēti audzētiem un vietējiem produktiem? Cik viegli ir atrast piegādātājus atbilstoši šīm prasībām?

Arī ar produktu izvēli nav viegli. Atkal visu nosaka cena, tomēr bieži vien produkta kvalitāte neatbilst cenai. Tāpat ne vienmēr izvēlētais produktu piegādātājs ir spējīgs nodrošināt ar savu produktu visu līguma darbības laika periodu. Šogad, startējot konkursā, saskārāmies arī ar to, ka daudzi produkti, kas iepriekš bija iekļauti NPKS, BL vai LPIA produktu sarakstā, ir zaudējuši tajā statusu.

Lai veiktu kvalitatīvu pakalpojumu, vispirms ir pamatīgi jāsakārto iepirkuma sistēma valstī, pašvaldību konkursu nolikuma izstrāde, kas dod arī lielāku iespēju mazajiem uzņēmumiem pakalpojumu sniegšanā. Jo tā vien šķiet, ka esam palikuši kā konveijeri par viszemāko cenu, neņemot vērā nedz kvalitātes, nedz patērētāja, nedz darba ņēmēja intereses.

Uz apmierinātāku un zaļāku Latviju!